Latviski | По-русски

Uroģenitālā trihomoniāze

Dr. Indra Dundure

Uroģenitālā trihomoniāze (trichomoniasis urogenitalis) ir seksuāli transmisīvā slimība, ar ko slimo tikai cilvēks. Tā gandrīz vienmēr izraisa tikai urīnizvadceļa distālās daļas iekaisumu.

Etioloģija.

Slimības izraisītājs Trichonoma vaginalis (TV) ir vienšūnas organisms ar ekscentrisku kodola novietojumu, pārvietojoties ar viciņu un undulējošas membrānas palīdzību. Krāsojās ar metilēnzilo zilā krāsā, ar Grama metodi- gramnegatīvi, ar citoloģiskām metodēm (Romonovska- Gimzas, Leišmana)- diferencēti. Citoplazma krāsojas no gaišzilas līdz tumšzilai. Kodols- sārtā krāsā. TV lielums ir nedaudz lielāks par segmentkodolainiem leikocītiem, to lielums ir 5-30 x 2- 5 m m. Sastopamas arī sīkākas un stipri lielākas šūnas. TV lielums atkarīgs no vairošanās ātruma un makrovides. Parazītu formas mēdz būt dažādas: klasiskas, ovālas, ieapaļas, bumbierveida un netipiskas- amēbveida.

Epidemioloģija.

Inficēšanās notiek galvenokārt dzimumkontakta ceļā, bet TV saglabā dzīvotspēju mitros izdalījumos, sūkļos, ūdenī. Tāpēc inficēšanās var notikt arī sadzīves kontakta ceļā.

Patoģenēze.

TV, nokļustot maksts gļotādā vai urīnizvadkanālā, sāk vairoties, izraisot iekaisumu. TV izplatās pa audu spraugām amēbveidīgi. TV parazitēšanai labvēlīgāka ir skāba vide, kurā ir glikogēns.

Inkubācijas periods. 3-4 dienas līdz 2-3 nedēļas.

Klīniskā aina

Sievietēm un meitenēm. Trihomoniāze sākas akūti ar sūdzībām par dedzinošām sāpēm vai niezi un bagātīgiem bālgandzeltenīgiem izdalījumiem. Ar laiku subjektīvo sūdzību intensitāte mazinās, radot iespaidu par izveseļošanos. Hroniskai trihomoniāzei raksturīgi bieži uzliesmojumi, kas atgādina akūtu iekaisumu. Visbiežāk iekaisums ir makstī (colpitis), dzemdes kakla gļotādā (cervicitis), urīnizvadkanālā (urethritis), mazo (vestibulitis) un lielo kaunuma lūpu gļotādā (vulvitis). Retāk iekaist dzemdes kakla kanāls (endocervicitis) un dzemdes gļotāda (endometritis).

Vīriešiem. TV, nokļustot urīnzvadkanāla gļotādā, parasti izraisa subakūtu, gausu vai hronisku iekaisumu. Trihonomu izraisītās komplikācijas vērojamas reti.

Diagnostika

Materiāla iegūšana

Materiālu ņem no urīnizvadkanāla, dzemdes kakla un maksts.

Bakterioskopiskās metodes

Natīvā materiālā. Izdalījumus no uroģenitālā trakta ieskalo fizioloģiskā šķīdumā un nekavējoties mikroskopē gaismas mikroskopā tumšā redzes laukā. Iespējams veikt fāzu kontrastmikriskopiju. Trihonomu diagnostikā var izmantot arī pirmā rīta urīna sedimentu. Natīvā materiāla izmeklēšana ļoti svarīga vīriešiem, jo tiem trihonomas atrast ir grūtāk nekā sievietēm.

Bakterioloģiskā metode.

Pēdējā laikā diagnostikai lieto reti, jo trihomonu augšana notiek lēni(2 nedēļas- 1 mēnesi). Uzsēšanu veic uz specializētām standartbarotnēm.

Imūnfluorescences tests- bet dārdzības dēl tos lieto ļoti reti.

Diferenciāldiagnostika

Galvenokārt ar laboratoriskām metodēm, diferencē no citām seksuāli transmisīvām uroģenitālām infekcijām, kā arī traumastiskiem un ķīmiskiem bojājumiem, alerģiskām reakcijām, disbakteriozes, hipovitaminozes, zarnu parazītu (spalīšu) izraisīta iekaisuma, toksikodermijas, parasta pemiga (pemphigus vulgaris).

 

Autors: Dr. Indra Dundure